Lēcas kādas vēl nezinām

Lēcas kādas vēl nezinām

Latviešu virtuvē lēcas joprojām nav populāras. Varbūt tikai latviešu veģetāriešu virtuvē. Tomēr tās ir ne tikai lielisks gaļas aizvietotājs. Ir vērts to apvienot kopā.

Lēcas ir tauriņziežu dzimtas augs, tomēr mēs to pazīstām galvenokārt kā pākšaugu. Tas nozīmē kā pieder pie tās pašas dzimtas kā soja, zirņi vai pupiņas. Pārsteidzoši, neskatoties uz to ka ir pieejamāka (pirms pagatavošanas to nevajag mērcēt) , nav pārāk populāra latviešu virtuvē. Tomēr, piemērām, Čehijā ir pilnīgi cita situācija. Lēcas ir viņu zupas, , tā sauktās Čočková polévka s parkiem, galvenā sastāvdaļa – tradicionālā, bieza, izteiksmīga zupa ar cīsiņiem. Lēcas tomēr visbiežāk atrodam austrumu virtuves ēdienkartē. To uzturā lieto indieši, kuri ir izcili veģetāriešu karija pagatavošanā, bet to klasiska recepte ir dhal lēcas, kurai tiek pievienotas mung pupiņas un garam masala garšviela. To uzturā lieto arī Magribas valstīs un Tuvajos Austrumos, kur to bieži gatavo kopā ar liellopu vai jēra gaļu.

Ēģiptieši gatavo lēcu zupu uz vistas buljona bāzes ar sīpoliem, ķiplokiem, ķimenēm un koriandru. Tādu sildošo zupu pasniedz ar pitas maizi un pievienojot mazliet citrona sulas.

Dažādās pasaules tautu virtuvēs lēcas tiek pasniegtas gan gaļas ēdienos, gan arī veģetāriešu ēdienos. Tās pievieno salātiem, zupām, gulašiem un karijam. No tās var pagatavot veģetāriešu burgerus, pildījumu pankūkām un pelmeņiem, pat aizvietot ikrus. 9% no lēcām ir viegli uz

uzņemamas, tomēr nepilnīgas, olbaltumvielas. Tomēr lai uzņemtu pilnvērtīgas olbaltumvielas (ja atteiksimies no gaļas), vajag tikai tai pievienot graudu maizi, putru vai rīsus.

Lēcas sastāvā ir netikai olbaltumvielas, bet arī daudz minerālvielu. Tajās ir daudz magnija, dzelzs, fosfora, cinka un kālija. Kā arī tajās ir daudz folijskābes un šķiedrvielu. Tā ir piemērota grūtnieču, diabētiķu, cilvēkiem, kas tievē un anēmijas slimnieku uzturam. Pateicoties tam, ka tai ir zems glikēmiskais indekss, tās ir ļoti sātīgas, kā arī vienlaikus normalizē cukura līmeni asinīs. Lēcās ir maz kaloriju –100 gramos lēcu ir mazliet vairāk nekā 100 kalorijas.

Ir vairāki lēcu veidi, kas mazliet atšķiras ar garšu un lietošanu. Visvieglāk pagatavot sarkanās un dzeltenās lēcas, kas ātri kļūst mīkstas. Tos vislabāk izmantot biezu zupu pagatavošanai. Brūnās lēcas būtībā ir neattīrītās sarkanās lēcas. Tām ir līdzīga garša, tomēr sastāvā ir vairāk minerālvielu. Šos gan vērts pirms pagatavošanas iemērcēt (vismaz uz pusstundu), bet vēlāk gatavot verdošā ūdenī. Līdzīgi kā zaļas lēcas, pēc pagatavošanas ir birstoša un to var izmantot gulašu, pīrādziņu, pelmeņu un dažādos pildījumos un burgeros, kā arī salātos. Īpašas, uz citu lēcu fona, ir melnās lēcas (beluga), kas pēc pagatavošanas atgādina belugas ikrus. Vēl ir zaļās du Puy lēcas, kuru izcelsme ir Francija, tās tiek uzskatītas par vienām no visgaršīgākām pasaulē. Tos īpaši novērtē Overnī un Midi reģiona iedzīvotāji, kur du Puy lēcas ir viena no reģionālām īpatnībām.